šis tomēr ir viens no tiem diezgan garlaicīgajiem brīvlaikiem, kuru laikā nekas ievērības cienīgs nav noticis. tikai brīvlaika sākums bija diezgan daudzsološs, jo pie manis palika Zane un pēc tam arī Elizabete. vismaz tās dienas bija jautras. vienīgi pārējas dienas manī ievieš domu kaut nu tā skola ātrāk sāktos. nu tas tā.
pirms neilga brīža izlasīju kādu ierakstiņu dienasgrāmatā, kas lika man aizdomāties. šeit būs dažas no tām lietiņām, kuras izlasīju:
Mana meita iet uz bērnudārzu, kurā arī iet akls puisītis. Viņa nesaprata, ko tas nozīmē, tāpēc es paskaidroju. Nākamajā dienā, kad gāju viņai pakaļ, es viņu atradu aizvērtām acīm sēžot pretī aklajam zēnam, stāstot kā izskatās koki un puķes un mazais zēns smaidīja.
Es esmu 3. klases audzinātāja. Lielākajai daļai bērnu ir mazas zīmītes pusdienu maisiņos no vecākiem. Vienu meitenīti tēvs ir pametis un viņas māte ir atkarīga no narkotikām, bet viņas 12 gadus vecais brālis vienmēr uzraksta ''es tevi mīlu'' uz viņas brūnā pusdienu maisiņa.
11. septembrī, 9 gadus atpakaļ , es izskrēju no pasaules tirdzniecības centra bez sava vīra, kurš strādāja tikai 3 stāvus augstāk. Un mēs nekad vairs nevarējām atvadīties.
tie mani ļoti aizkustināja. manuprāt, dažreiz ir labi izlasīt šādas, lietas, jo tās spēj kaut nedaudz ievest mūs atpakaļ realitātē. ir reizes, kad tas tiešām ir nepieciešams.
atvainojos par savu haotisko ierakstu, bet tādi jau man viņi ir visi.
lai nu kā, paldies tiem, kas lasa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru