1. jan.- ar vecākiem devos apciemot omu, lai apsveiktu ar jauno gadu un bla, bla. Šeit mani sagaidīja nedaudz nepatīkams pārsteigums- sniega šķūrēšana. Kamēr es tur pūlējos, lai kārtīgi notīrītu sētu man tētis tik saka: "Aiziet, aiziet tev labi sanāk!" Es viņam uzdevu jautājumu: " Tā man jāpelna savai Dz.dienai?" Uz šo viņš konkrētu atbildi nedeva, bet piebilda: "Tu tikai lāpstu nesalauz, būsi parādā, un zaudējuimi vien būs, bet Dz.diena nebūs." Man paveicās un lāpstu nesalauzu :) Protams, 2.jan. man tas viss BIJA jāsabojā. Es šķūrējot sniegu (kad man, tas pat nebija jādara) nolauzu tai lāpstai rokturi. LABAIS! Es iekritu zaudējumos. Man prieks, ka šī nebija svarīga lāpstas sastāvdaļa un man par to nekas nebūs (whew). Šodiena- šobrīd sēžot, dzerot kakao un rakstot šo ziņu, jūtos priecīga. Atskatoties uz pagājušajām dienām domāju: nekas īpašs, bet prieks, ka vispār kaut kas ir atgadījies manā vienmuļajā ikdienā. Visleilākais prieks man ir par to, ka rīt tikšu uz tusiņu pe Miķeļa un, ka varēšu satikt savus draugus, kurus, man liekas, neesmu satikusi jau veselu mūžību. Atā, līdz citai reizei tiem, kas te vispār kko lasa (hi).